Tev ir simts paziņu, trīsdesmit uzticamu radinieku, desmit labākās draudzenes, ideāls vīrs, skaisti bērni un mīļš suns... tev ir pietiekami daudz, lai nejustos vientuļa, bet tu tik un tā esi.

-Kāpēc tas tā ir?

-Labs jautājums! Domājams, ka nepietiek vien ar kāda cilvēka eksistenci, lai tu izbēgtu no vientulības skavām. Kam tev vajadzīga miesa, ja neviens tevi garīgi nepapildina?! Ja neviens tev nepajautā...nesamīļo - tā no sirds, nevis pienākuma pēc.

-*Jēziņ mīļais!, Kam man tavas dārgakmeņu rotas, burvīgās kleitas un satriecošās kurpes? Kam man tava villa Vidusjūras krastos? Kam man tavs melnais `Cadillac Escalade`? Kam man tas viss?

--Es taču Tev esmu devis visu, ko tava sirds kāro. Visu pēc kā kārotu jebkura sieviete! Ko tu vēl no manis gribi???

-*Es gribu tevi! Es solījos būt ar tevi, solījos mīlēt tevi...tevi... tevi... tikai tevi, nevis visas šīs lietas, ko tu man dod. Es nekad nemīlēšu šo sasodīti dārgo kaklarotu tā, kā es sasodīti mīlu tevi....

Pēc visa šī... ja nauda un darbs ir tava privilēģija, nebrīnies, ka pārnākot mājās, ieraugi svešu vīrieti savā drēbju skapī. Lai cik alkatīga nebūtu sieviete, viņa vienmēr vairāk par visu gribēs kādu, kurš viņu uzklausa, kādu kurš viņai pajautā visstulbākās lietas, kādu, kurš domā ar sirdi un jūt ar prātu...

" Īsta vientulība - atrasties kopā ar cilvēku, kurš tevi
nesaprot."
-- Habards E.

Like! 12